acclinatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of acclīnō
Participle
acclīnātus (feminine acclīnāta, neuter acclīnātum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | acclīnātus | acclīnāta | acclīnātum | acclīnātī | acclīnātae | acclīnāta | |
| Genitive | acclīnātī | acclīnātae | acclīnātī | acclīnātōrum | acclīnātārum | acclīnātōrum | |
| Dative | acclīnātō | acclīnātō | acclīnātīs | ||||
| Accusative | acclīnātum | acclīnātam | acclīnātum | acclīnātōs | acclīnātās | acclīnāta | |
| Ablative | acclīnātō | acclīnātā | acclīnātō | acclīnātīs | |||
| Vocative | acclīnāte | acclīnāta | acclīnātum | acclīnātī | acclīnātae | acclīnāta | |
References
- “acclinatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.