asseveraturus

Latin

Etymology

Future active participle of assevērō

Participle

assevērātūrus m (feminine assevērātūra, neuter assevērātūrum); first/second declension

  1. about to assert

Inflection

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative assevērātūrus assevērātūra assevērātūrum assevērātūrī assevērātūrae assevērātūra
Genitive assevērātūrī assevērātūrae assevērātūrī assevērātūrōrum assevērātūrārum assevērātūrōrum
Dative assevērātūrō assevērātūrae assevērātūrō assevērātūrīs assevērātūrīs assevērātūrīs
Accusative assevērātūrum assevērātūram assevērātūrum assevērātūrōs assevērātūrās assevērātūra
Ablative assevērātūrō assevērātūrā assevērātūrō assevērātūrīs assevērātūrīs assevērātūrīs
Vocative assevērātūre assevērātūra assevērātūrum assevērātūrī assevērātūrae assevērātūra
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.