insultaturus

Latin

Etymology

Future active participle of īnsultō.

Participle

īnsultātūrus m (feminine īnsultātūra, neuter īnsultātūrum); first/second declension

  1. about to insult

Inflection

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative īnsultātūrus īnsultātūra īnsultātūrum īnsultātūrī īnsultātūrae īnsultātūra
Genitive īnsultātūrī īnsultātūrae īnsultātūrī īnsultātūrōrum īnsultātūrārum īnsultātūrōrum
Dative īnsultātūrō īnsultātūrae īnsultātūrō īnsultātūrīs īnsultātūrīs īnsultātūrīs
Accusative īnsultātūrum īnsultātūram īnsultātūrum īnsultātūrōs īnsultātūrās īnsultātūra
Ablative īnsultātūrō īnsultātūrā īnsultātūrō īnsultātūrīs īnsultātūrīs īnsultātūrīs
Vocative īnsultātūre īnsultātūra īnsultātūrum īnsultātūrī īnsultātūrae īnsultātūra
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.