runcinus
Latin
Alternative forms
- roncīnus, rocīnus, rossīnus, roncēnus, ronzēnus, ronchīnus, ronsīnus, ronzīnus, roucīnus, roussīnus
Etymology
Ultimately likely from Proto-Germanic *hrussą.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /runˈkiː.nus/, [rʊŋˈkiː.nʊs]
- (Ecclesiastical) IPA(key): /runˈt͡ʃi.nus/, [runˈt͡ʃiː.nus]
Declension
Second declension.
| Case | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Nominative | runcīnus | runcīnī |
| Genitive | runcīnī | runcīnōrum |
| Dative | runcīnō | runcīnīs |
| Accusative | runcīnum | runcīnōs |
| Ablative | runcīnō | runcīnīs |
| Vocative | runcīne | runcīnī |
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.