stipitatus

Latin

Etymology

stīpes (“the trunk, stem, or bole [of a tree]”, stem: stīpit-) +‎ -ātus (“possessing or wearing”, suffix forming adjectives)

Pronunciation
  • (Classical) IPA(key): /stiː.piˈtaː.tus/, [s̠t̪iːpɪˈt̪äːt̪ʊs̠]
  • (Ecclesiastical) IPA(key): /sti.piˈta.tus/, [st̪ipiˈt̪äːt̪us]

Adjective

stīpitātus (feminine stīpitāta, neuter stīpitātum); first/second-declension adjective

  1. (New Latin, specific epithet) possessing a stalk, stipitate

Usage notes
  • Used exclusively as a taxonomic epithet and thus normally in the nominative singular; other inflections may be theoretical or rarely found.

Declension

First/second-declension adjective.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative stīpitātus stīpitāta stīpitātum stīpitātī stīpitātae stīpitāta
Genitive stīpitātī stīpitātae stīpitātī stīpitātōrum stīpitātārum stīpitātōrum
Dative stīpitātō stīpitātō stīpitātīs
Accusative stīpitātum stīpitātam stīpitātum stīpitātōs stīpitātās stīpitāta
Ablative stīpitātō stīpitātā stīpitātō stīpitātīs
Vocative stīpitāte stīpitāta stīpitātum stīpitātī stīpitātae stīpitāta

Derived terms

Descendants
  • English: stipitate
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.